Come to me

kārtējā diena, kad lieliski jūtos tikai pēc pusnakts! žēl, ka ar vien biežāk dienas pirmajā pusē ir kaut kur jābūt, tas jauc manu ierasto ikdienu(tas ir slaistīšanos līdz pēcpusdienai)!
tā vietā, lai mirklī, kad 4dienas naktī esmu mājās, rakstītu bakalaura darbu, lasu dzeju un snobiski domāju, ko gan citu vējainā laikā darīt?(nu var vēl tos ķīniešu pūķus laist, bet man nav tāda)!

Šodien,kad ierastajā bārā bijām, satiku senu,senu paziņu, kas atgādināja par sen aizmirstu dzejoli no Kārļa Vērdiņa!

Come to Me

Es tev vedu mazu siermaizīti. Bija jau divi naktī, visi kļuvuši miegaini, veikali ciet, bet bārā “I love you” es dabūju mazu siermaizīti.

Braucu ar taksi un vedu tev siermaizīti, jo tu gulēji bēdīgs, varbūt pat slims, un mājās nebija nekā garšīga. Briesmīgi dārga, kaut kur ap latu, bet tas nekas.

Braucu ar savu mazo ailavjū, saspiestu, gandrīz jau atdzisušu. Bet sanāca tā, ka neaizbraucu uz mājām. Nokļuvu tur, kur visi līksmi un asprātīgi, un ļoti izsalkuši. Iedzēru, uzdziedāju, bet maizīti pataupīju.

Laikam tikai trešajā dienā beidzot varēju tevi pacienāt, tu biji tik nikns, ka apēdi maizīti, lāgā to neapskatījis. Būtu es drosmīgāks, būtu teicis — tu taču zini, ka es tevi mīlu, tu taču zini, ka apbrīnoju. Neliec man, lai atkal to saku.