2011. gada 28. apr.

Lapenieki

Nesen ar brāli runājām, spriedelējām, ka pēdējā laikā arvien retāk sanāk parādīties laukos!Iespējams, ka šī neparādīšanās ir par pamatu tam, ka zūd kāds pamats zem kājām un harmonija izvirmo starp pilsētas mūriem....

Es bērnībā nebiju no tiem bērniem, kam likās, ka brīvu brīžu pavadīšana laukos ir tas pats, kas izsūtīšana trimdā. Tieši otrādi, biju priecīga, ka vasarā pēc sporta un Igaunijas nometnēm nonācu tur.
Agrāk lauki bija pilni ar dzīvām radībām-zirgiem,trušiem un vēl visādām radībām, tagad tur ir tikai pārbarots vācu sugas suns un divi kaķi-viens resns Bobs, bet otru vectēvs nosauca par Bombzītis! Bet Lapenieki- tā sauc to vietu ir māja, kur mana vecmāmiņa un vectētiņš sāka dzīvot kopā, tā divatā, lai gan abi apprecējās, kad bija ap 20, tagad ir ap 80, sāķa dzīvot pa īstam kopā, kad bija 60. Kāpēc tā? Vienkārši-mans vectēvs bieži blandījās pa pasauli apkārt-kā jau ģeologs/ģeogrāfs/hidrologs.  Pabijis arī Arktikā-tāpēc mums laukos ir visādi brīnumi plauktos, sākot ar dīvainiem iežiem un beidzot plauktā ir arī pudeles ar naftu. Vectēvs ir cilvēks, ko apbrīnoju. Vecmāmiņa ir arī forša, kā jau visas vecmāmiņas neliek mieru ar ēdienu.  Mana vecmāmiņa ir saistīta ar literatūras pasauli, jaunībā ir lekusi ar izpletni, nesen vēl pavasarī staigāja ar ādas jaku un mēs pusdienojām I love you bārā. Šie ir tie cilvēki, kas izaudzināja cik var pa cilvēku, jo mani vecāki jau atļāva man bērnība darīt visu, ko gribu un lika pašai apgūt skarbo dzīves pieredzi.
Bērnībā laukos kaimiņos dzīvoja dīvaina ģimene, kam bija dēli, kas vecāki par mani kādus 4 gadus, tā kā daudz laika pavadīju ar tiem, jo mans brālēns, kad vasarās bija, vilka mani līdzi džeku palaidnībās. Tas varētu izskaidrot, kāpēc es esmu tik „meitenīga”.
Agrāk arī brauca onkulis kaut kāds no amerikas pie vectēva, tad zināju, ka būs kožļenes un citas ekstras, kas tad nebija. Viņš arī saveda dažreiz vinilus. Tad arī bērnība agrā dzirdēju Bobu Dilanu, bet par dziedāšanu tad man vairāk patika vinila vāciņš... žēl, ka šis dīvainais radinieks, kas nemaz nav bijis radinieks nav vairs ne ASV ne kur citur...
Runājot pa laukiem, jāpiemin, ka kaimiņu kaimiņos dzīvoja/dzīvo kapracis. Viņš arī lielākais vietējais dzērājs, patika bieži ciemoties pie viņa, jo kas gan bērnībā var likties krutāks, par kapraci.

Tagad laukos parādos šad tad un ir sajūta, ka nonāktu laimīgā zemē bez visa gulbja atvešanas...tur pārņem tāds miers un sakārtojas  domas, ka pat uz Indiju nav jābrauc. Ir divi datumi,kad skaidris ka jābut tur ir Z-svētki un 18 jūnijs-Rožu mafijas uzvārda dienas svinības, kad dzīve tur sit augstu vilni.
peace

2011. gada 8. apr.

Come to me

kārtējā diena, kad lieliski jūtos tikai pēc pusnakts! žēl, ka ar vien biežāk dienas pirmajā pusē ir kaut kur jābūt, tas jauc manu ierasto ikdienu(tas ir slaistīšanos līdz pēcpusdienai)!
tā vietā, lai mirklī, kad 4dienas naktī esmu mājās, rakstītu bakalaura darbu, lasu dzeju un snobiski domāju, ko gan citu vējainā laikā darīt?(nu var vēl tos ķīniešu pūķus laist, bet man nav tāda)!

Šodien,kad ierastajā bārā bijām, satiku senu,senu paziņu, kas atgādināja par sen aizmirstu dzejoli no Kārļa Vērdiņa!


Come to Me
Es tev vedu mazu siermaizīti. Bija jau divi naktī, visi kļuvuši miegaini, veikali ciet, bet bārā “I love you” es dabūju mazu siermaizīti.
Braucu ar taksi un vedu tev siermaizīti, jo tu gulēji bēdīgs, varbūt pat slims, un mājās nebija nekā garšīga. Briesmīgi dārga, kaut kur ap latu, bet tas nekas.
Braucu ar savu mazo ailavjū, saspiestu, gandrīz jau atdzisušu. Bet sanāca tā, ka neaizbraucu uz mājām. Nokļuvu tur, kur visi līksmi un asprātīgi, un ļoti izsalkuši. Iedzēru, uzdziedāju, bet maizīti pataupīju.
Laikam tikai trešajā dienā beidzot varēju tevi pacienāt, tu biji tik nikns, ka apēdi maizīti, lāgā to neapskatījis. Būtu es drosmīgāks, būtu teicis — tu taču zini, ka es tevi mīlu, tu taču zini, ka apbrīnoju. Neliec man, lai atkal to saku.

2011. gada 23. marts

En passant

Pēdējā laikā dzīve rit vienā skriešanā(ballites,koncertos,dzīves baudīšanā, snobiskās sarunās & pilnīgi visa cita darīšanā, kas nav saistīts ar bakalaura/pētījuma rakstīšanu). Pat biju iegriezusies savā vienā no jaunību vietām- Melnajā 5dienā, kas uzdzina pārdomās par visu! Secināju,ka esmu sevis atkalmeklēšanā.........labi,ka ir Ziedonis, kas vienmēr zina pareizos vārdus,lai izteiktu sajūtas! Lūk, kur manas pēdējā laika sajūtas, protams ar Ziedoņa vārdiem!
                                        *  *  *  *  *
Saule. Šodien ir saule. Šodien kalni ir pilni slēpotājiem. Es to redzu griestos. Griesti, kad es guļu, man ir liels ekrāns. Tur ir rīta bērzi baltā staltumā. Vēl, saullēkta salā sprāgstot, sprakšķ sētu stabi, un gaiss ir violets, oranžs un rožains. Tā ir mana zeme. Brīnišķīga savā rīta sarmā, kad visa diena vēl priekšā, zaķu pēdām un baltām lidmašīnu švīkām debesīs.
Griesti ir mans platekrāns, mans Palladiums, pie kura negrūstās un nemīcās īgni, noguruši ļaudis. Tikai zaķa pēdas sniegā un slēpju vientuļā stiga. Tur ir mājas zemiem, apsnigušiem jumtiem un saule.
Telefons ir mana koncertzāle. Kad viņš zvana, es klausuli neceļu. Es tāpat ar viņu runājos.
— Labrīt! 
— Labrīt!
— Vai tu zini, ka vecajās mājās jūras krastā mežrozes zied? Visa māja vienās mežrozēs.
Pļava pilna ziedošām jāņuzālēm. Un aiz tās maza birztala, stāvs krasts un liela jūra.
— Kas tās ir — jāņuzāles?
— It kā tu nezinātu. Brauc līdzi!
Tagad vajadzētu pacelt klausuli un teikt, ka es braukšu. Bet es laikam nebraukšu. Nebraukšu. «Bezgribas cilvēkiem nav ne individuālas, ne sabiedriskas vērtības. Netiek viņš uz priekšu ne privātā, ne sabiedriskā dzīvē.»
Tas ir par mani.
«Privātā dzīvē tāds cilvēks daudz fantazē, domā, skumst un zūdās, bet neķeras pie darba.»
Par mani.
Atkal zvana telefons. Nu tas vairs nav manas pasaules lokators. Ar atbaidošu riebeklību tas pasludinās man pienākumu. Es jau dzirdu, ko tas saka par mani: «...bet neķeras pie darba. Viņš netic saviem spēkiem. Visbeidzot, viņš paliek pretīgs gan sev, gan citiem. Viņš sāk nīst gan sevi, gan dzīvi.»
Tā ir mana roka. Paralizēta, nejēdzīga, nevajadzīga. Tikai 40 centimetru ir līdz grāmatai uz plaukta, bet viņa to neredz. Viņa to neņems. Jo neviena strāvas ampēra nav viņas dzīslās. Ne volta.
Tā ir mana acs. Un otra. Abas ir manas acis. Viņas skatās pulkstenī. Laiks skrien maziem aplīšiem ap savu asi. Tik-kai. Ti-kai, ti—-kai, ti-------ka---i. Laiks ir kustības skaitlis, teica Aristotelis. Bet kustība ir dzīvība. Tātad laiks skaita dzīvības soļus. Tātad man jāceļas un jāiet. Tik-tik-tik-tik-tik-tik — jāiet, jāiet, jāskrien! Bet es guļu palicis rokas aiz galvas, un laiks aiziet. Es palieku, bet laiks aiziet. Pazūd tālumā aizvien klusākiem, klusākiem, klusākiem soļiem. Varbūt tie nemaz nav soļi, bet tur aizskrien jutīgi pirksti pa klavieru taustiņiem, varbūt pametusi šo ievu šai līcī, aizlido pavasara lakstīgala ziedēšanai līdzi...
Bet nepielūdzami, bezkaislīgi skaita pulkstenis — tik-kai, tik-kai, tik-kai. Un es nevaru piecelties. Es guļu uz ringa dēļiem, un lēni šūpojas ap mani pasaule krāsainos apļos. Tā mani vēro. Skaita. Vēl mazliet, un — nokdauns. Vēl mazliet. Un es esmu uzvarēts. Ja es varētu piecelties. Tagad — četrrāpus. Uz ceļiem. Un tagad piecelties. Sajust virvju asumu ap sevi. Piecelties. Sajust savu dūri cimdā. Sajust izrāvienu un cimda atsitienu citā cimdā. Sajust. Sajust svaigu šo pasauli kā rasotu gurķi rīta lapās. Tas ir tas, ko es vēlos. Reizēm es redzu: dienas stāv kā lielas krūzes rindā. Līdz bezgalībai. Bezgalīgā rindā, aukstas un nosvīdušas. Tas ir tas, ko es vēlos. Izsviest līdaku rasotā zālē. Vakara līdaka man nav vajadzīga. Es satinu auklu un skatos ūdenī, kamēr svīst atkal gaisma. Tas ir tas, ko es vēlos.
Es meklēju svaigumu. Es zinu, ka tās ir manas zāles un tās mani darīs atkal veselu. No kā? No kā...
To tā uzreiz pateikt nevar. To jūs neviens nevarat pateikt, kā jūs izsīkstat. Bet katrs ir bijis sevi pazaudējis un sevi atkal meklējis. Atkalmeklēšanana laikam ir īstā dzīve, citas dzīves īstenības man nav.
Tāpēc es nebaidos par sevi.
Nebaidieties arī jūs par mani.
 Imants Ziedonis